Vide kā dzīves telpas vieta jeb par to - kā domāt vidi

Abstract

Visi it kā zin, ko saprast ar jēdzienu „vide” līdz tam, kad izvirza jautājumu: kas ir vide? Līdz ar jaunākajiem laikiem arī Latvijā „vide” kļuvusi par vārdu, ko salīdzinoši bieži lieto gan ikdienas apziņas līmenī, gan teorētiskajā domā. Par vidi zinību vēsturē ir blīvs semantiskais lauks. Pieņemsim, ka šoreiz nav nepieciešama stingra definīcija, bet gan domāšana par to, kā saprast vidi un par to runāt humanitārā un sociālā diskursā. Mūsu valoda par vidi kā veselo lielā mērā ir veidota pēc analoģijas principa. Ja tā nebūtu, tad runa būtu tikai par apstākļiem, par vidi reduktīvā nozīmē u.tml., bet mazsvarīgāk nav, kā tiek ietekmēta vides veidošanās līdz ar cilvēka „domāšanas ainavu” .

Izvēloties redzes punktu, kurā respektēta humanitārā dimensija, ir konstatējams jēdzienā „vide” strukturētais nozīmju lauks, jēga gan mentālās, gara dzīves, gan vitālās un fiziskās kvalitātēs. Varbūt, ka ir mēģināms piedāvāt jēdzienus un pamatjēdzienus „domāšanas ainavai” , kas tuvinātu vides saprašanai.

Humanitārā nozīmē var minēt cilvēka dzīves telpas argumentus, to vidū ir - antropoloģiskais, ekoloģiskais (oikos), simboliskās darbības (kulturoloģiskais), relācijas, komunikatīvais u.c. Šos un līdzīgus uzstādījumus imanē morālie jautājumi, kas paredz cilvēka drošības stimulu (visplašākajā nozīmē) arī caur telpas struktūru apguvi.

Vide ir kvalificējama gan telpas kvalitātēs, gan sociālajās struktūrās cilvēka un īstenības attiecībās. Vide ir veselais, neizslēdzot lokālas partikulas tās izpausmēs.