VIDES BŪTĪBA

Magnuss Vircavs, Valdis Vircavs

Abstract


Rietumu filosofijā jau pagājušajā gadsimtā parādījās virziens, kas pievērsa lasītāju uzmanību padziļinātai dabas izpratnei, kā arī nepieciešamībai uzturēt līdzsvaru starp dabu un sabiedrību. Tomēr domas un idejas par dabiskās vides saglabāšanu un attīstību loģiskā kopsakarībā ar cilvēka radīto antropogēno vidi ilgu laiku palika bez ievērības. Līdz pat šā gs. sešdesmitajiem gadiem valdīja uzskats, ka cilvēka radītais un ievadītais dažāda veida piesārņojums dabiskajā vidē transformēsies un neietekmēs nedz cilvēku, nedz dabu kopumā. Kā zināms, daudzos gadījumos visā pasaulē šāda pieeja bija par cēloni ļoti ievērojamai vides degradācijai. Pēdējos 30 - 40 gados ir radikāli mainījies sabiedrības (plašākā nozīmē) uzskats par cilvēka un dabas (vides) savstarpējām attiecībām. Vides aizsardzības problēmas ir ieguvušas prioritāru nozīmi gan lokālā, gan globālā mērogā. Izveidojusies ļoti plaša kustība, kurā ir iesaistīti ne tikai zinātnieki un vides speciālisti, bet arī ražotāji, uzņēmēji, pedagogi, visu līmeņu valsts pārvaldes darbinieki, politiķi, radīta vides likumdošana, vides piesārņojuma kontroles valsts un sabiedriskās institūcijas u.c. Tiek realizētas Eiropas Savienības, NATO, Pasaules Bankas finansētas vides aizsardzības programmas un projekti, ir izstrādātas HELCOM vides aizsardzības rekomendācijas, kas galvenokārt attiecas uz Baltijas jūras valstīm, un daudzi citi pasākumi, ieskaitot pasaules valstu valdību konferences tieši par vides aizsardzības un saglabāšanas problēmām. Tādējādi arvien lielāka sabiedrības daļa ir iesaistīta to risināšanā, kurā, kā zināms, cilvēks, tieši cilvēka apziņa, ieņem noteicošo lomu. Tāpēc paradoksāla liekas situācija, ka, risinot dažādus vides aizsardzības un saglabāšanas jautājumus, cilvēka un vides savstarpējās attiecības tiek analizētas tikai no dabzinātniskā viedokļa, neievērojot to, ka cilvēks ir sociāla būtne.

Sakarā ar to raksta autori pievērsās tieši jēdziena “vide” analīzei, akcentējot, kas ir vide, kāda ir vides jēdziena būtība, kā mēs to saprotam, kāda ir un kādai jābūt mūsu pieejai (no dabzinātniskā un psiholoģijas viedokļa), risinot vides aizsardzības un tās saglabāšanas problēmas.


Full Text:

PDF

References


R. Garner, 1996, “Environmental Politics”, Prentice Hall, Harvester Wheatsheaf, London, New York, Toronto, Sydney, Tokyo, Singapore, Madrid, Mexico City, Munich.

Longman Dictionary of Contemporary English, 1995, Third Edition, Longman Dictionaries.

Latvijas Republikas likums “Par vides aizsardzību”, Rīga, 199l.g. 6. augusts.

P.Calow, 1997, “Controlling Environmental Risk from Chemicals. Principles and Practice”, Dept, of Animal &Plant Sciences, University of Sheffield, UK, John Willey & Sons, Chichester, New York, Weinheim, Brisbane, Singapore, Toronto.

Psiholoģijas vārdnīca, 1999, / G. Breslava red. - Rīga: apgāds “Mācību grāmata", 1999.

Daba. Cilvēks. Sabiedrība. Ekoloģijas sociālie apstākļi./ Latvijas PSR ZA Filozofijas un tiesību institūts. - Rīga: Zinātne, 1983.

Introductory programme on Human Resource Management Skills, Courses organised by the Latvian School of public Administration, Rīga, 24/11 - 28/11/97.




DOI: http://dx.doi.org/10.17770/etr1999vol1.1868

Refbacks

  • There are currently no refbacks.